Mans stāsts aizsākas tālā februāra rītā, kad saņēmis zvanu no Brengas, nolemju izmēģināt savu roku medicīnā. Aizgājis uz vienu no lielākajām Rīgas austrumu krasta slimnīcām, devos iepazīties ar priekšnieku( turpmāk tekstā Vinnijs). Neliela teksta apmaiņa ar Vinniju, maza psiholoģijas testa izpilde, un es esmu pieņemts darbā. Ar papīriem nekādas problēmas neradās, jo OVP un tamlīdzīgus draņķus es jau esmu izgājis iekš pašreizēja darba. Un tā es laimīgi saku strādāt.Tā sākas mans darbs medicīnas lauciņā.Pēc dokumentiem es esmu ekspedīciju vadītājs. Mans darbs ir nogādāt sterilo materiālu uz operāciju zāli un nesterilo materiālu nogādāt līdz sterilizācijas daļai. Nodaļā esam 20 cilvēki, no tiem 4 ir puiši, no tiem divi ir jauni, no tiem viens esmu es. Kādu dienu nolemju painteresēties par to, kādēļ mūsu( jauno puišu ir tik maz, jo pēc darba nolikuma mūsu būtu jābūt reizes divas vairāk. Saņēmu atbildi, ka vēl nesen tur bija divi puiši, kuru esot ļoti nesmuki aizgājuši, viens vienkārši vairs nenāk uz darbu, otrs ir paņēmis slimības lapu līdz pārbaudes laika beigām un nerādās darba. Nošausminājos par tādu attieksmi pret darbu un atgriezos savā nodaļā.
Pirmās divas nedēļa bija samērā vienkāršas- sapako, aizved, savāc un atved. Un tad sākās pirmās dīvainības. Vienu dienu atnāku uz darbu un man paziņo par izmaiņām dienas kārtībā- šodien pakošu materiālus nodaļām. Nedaudz apmulsu nevarot saprast, tas ir paaugstinājums vai pazeminājums, vēlāk sapratu, ka tas ir papildinājums. Izrādās vienai no nodaļas meitenēm, kura strādāja iekšējajā zonā. Līdz ar to Sveta no ekspedīciju zonas pārgāja uz iekšējo zonu, bet mums ar Brengu bija jāuzņem uz saviem pleciem Svetas darbs. Apziņas vadīti protams cenšamies visu darīt pareizi, sekojam līdzi pavadzīmēm, skaitam iepakojumus un darām visu rūpīgi. Par to mēs saprotams tiekam nolamāti, jo medicīnā kārtība nav svarīga, svarīgs ir ātrums. Pirmajās reizēs centāmies to neņemt vērā un tomēr sekot līdzi tam, ko mēs sagatavojam un piegādājām, bet pēc atkārtotiem aizrādījumiem mums piegriezās un sakām strādāt ātri( bet ne kvalitatīvi). Kā izpaužas ātrs darbs manā nodaļā- tu saņem instrumentus un pavadzīmes par to, kur šie instrumenti jānogādā. Bet tā vietā lai sapakotu katru instrumentu attiecīgajā kastē, lai tas atbilstošā skaitā un izskatā nonāktu galamērķī, tu paņem kasti un sasvied iekša visu, kam vajadzētu iet uz attiecīgo pusi, uzsvied pa virsu pavadzīmi, aiztaisi vāku un voilā, darbs ir padarīts ātri/atbilstoši slimnīcas standartiem. Protams paralēli es saglabāju arī savus ekspeditora pienākumus, jebšu principā rāvos pa divām vietām.
Tā nu laiks lēnam virzījās uz priekšu. Dzīve nodaļā bija samērā vienkārša, protams reti kura diena pagāja bez tračiem( ko var vēlēties, ja 80% kolēģu ir krievvalodīgas sievietes vecumā virs 50, bet priekšnieks ir nedaudz dīvains), bet to varēja pieciest, jo cilvēki operāciju blokos ir ļoti laipni un draudzīgi. Pirmā stāva operāciju bloka darbinieki, gan mēdza laiku pa laikam patroļļot Vinniju, pazvanot viņam un sakot, ka pie viņiem ir pilni plaukti, skapji, kumodes un vispār viss iedomājamais, ar netīrajiem materiāliem, un ja tas netiks aizgādāts, tad slimnīcu visticamākais sanitāru apstākļu dēļ nāksies slēgt. Parasti gan aizbraucot uz pirmo stāvu izrādījās, ka milzīgās kaudzes ir kādas divas vai trīs kastes.
Un tad sākās problēmas. Vinnijs skraidīja riņķī bļaustoties kā nedaudz dupsī ņemts. Izrādās, ka bija pazudusi viena apmēram 600ls vērta zonde. Sveta protams uzreiz atcerējās, ka mēs ar Brengu strādājām pie pakošanas, tātad mēs visticamāk esam zondi nozagusi/nodzēruši/salauzuši vai aizsūtījuši atpakaļ uz elli, no kuras tā nepārprotami nāca. Vinnijs savukārt nebeidza bļaustīties, ka zondes vērtību segs no mūsu algām. Pēc kādas nedēļas gan atklājās, ka dažas kolēģes bija nedaudz papeldējušas ar plostiem, un attiecīgo zondi tiešam aizsūtījušas ellē ratā uz kādu nevienam nezināmu slimnīcas nodaļu.
Un tad sākās sūdi. Brenga nokļuva slimnīcā. Līdz ar to es darīju mūsu abu darbus. Principā nekas grūts, jo pa lielam ar to vienatnē tikt galā nav nekādu problēmu.Vēlāk Brenga tiek atbrīvots, nekas nav atrasts/darbam derīgs.Kamēr Brenga guļ slimnīcā, nodaļa jau atkal ir mazie sūdi, jo izrādās materiāli ko esmu piegādājis neesot bijuši tīri( tas attiecas uz sterilizācijas meitenēm, ne uz mani). Līdz ar to operācijas zalē, operācijas laika nācās sūtīt pēc jauniem instrumentiem, jo esošie bija asiņaini no iepriekšējās operācijas. Vēlāk uzzināju, ka tas tur ir tā regulāri, principā sūdi uzcēlās, jo ar šiem instrumentiem operēja mūsu pašu darbinieci. (Bonusa aina. Sēžu pie Brengas, runājam par veselību. Pienāk priekšnieks un sper lauka savu zelta frāzi "Te tu esi lielais puika, es tevi meklēju pa visu slimnīcu. Man ir vajadzīgi šie te", un ar vāji slēptu pediņa degsmi sak spaidīt manus bicepsus.)
Brenga atgriežas darba, bet dažām dienām viņam atkal paliek slikti. Pēc atkārtotas izmeklēšanas atklājas viņa patiesa vaina, un tas, ka darbam viņš šeit neder.
Normāla priekšnieka reakcija būtu paspiest Brengas roku, pateikties par darbu un triekt viņu ratā. Vinnija reakcija
-Vinnijs ieskrien ekspedīciju daļā un sāk bļaut uz Brengu, minēdams vairākus neticami interesantus faktus, piem. to, ka Brenga esot piekukuļojis ārstus lai viņa diagnoze netiktu ierakstīta OVP un viņam ļautu strādāt, ka Brenga principa ir lops, jo labi zinādams par savu veselības stāvokli strādā šādu darbu, kurā apdraud simtiem citu cilvēku dzīvību, ka Brengam jāpadomā, ko viņš darīs ar savu dzīvi. Visu šo neticami aizraujošo faktu uzskaites laikā es saprotams stāvu malā ar vienu no saviem labākajiem pokerfeisiem un klusēju. Bet tad Vinnijs pievēršas man.
-Un attiecībā uz tevi jauno cilvēk, tu esi beidzis katoļu ģimnāziju, un nez vai ir pareizi, ka tu būdams katolis melo par savu veselības stāvokli. Diez vai Dievs gribētu lai tu riskē ar simtiem cilvēku dzīvībām tikai tādēļ lai ieraustu naudu. Pateicis šo Vinnijs apcirtās un aizgāja. Atzīšos, ka jutos samērā apjucis, jo nesapratu par ko velna viņš runā. Tomēr ir divas lietas ko nevaru paciest, ja mani publiski nosauc par melīgu katoli, kurš strādā tikai lai ieraustu naudu, un to, ka man ko pārmetot kā argumentu izmanto to, ka esmu katolis. Ticiet man, man kā katolim sūds smird tieši tāpat kā tiem, kas nav katoļi. Nedaudz apdomājies aizgāju pie Vinnija un pateicu, ka es šeit vairs nestrādāšu. Tā vietā lai pateiktu, ka viņam žēl vai ko tādu, Vinnijs mani sagaidīja ar lekciju par to, ka mēs esam jauni un nesaprotam ,bet mūsu darbs ir ļoti svarīgs un mēs ikdienas riskējam ar simtiem dzīvību un vispār viss ir slikti, un tā strādāt nevar un bla bla bla. Kā arīno Vinnija mutes izskanēja īpatnējs apgalvojums. Man darbavietā ir jānostrādā vēl mēnesis, jo tā kā slimnīca ir valsts iestāde, tad arī pārbaudes laika ietvaros es nevaru aiziet prom ātrāk par mēnesi pēc iesnieguma iesniegšanas.To visu noskaitījis viņš man iedod 5 atlūguma lapas ar tekstu, ka kāda jau noteikti sasmērēsies. (Viena tiktiešām "sasmērējās" un nonāca Brengas somā, no kurienes aizpildīta nokļuva atpakaļ Vinnija rokās, bet tas jau ir cits stāsts).Aizgāju līdz katru daļai un painteresējos, kas tas par brīnumu ar mēnesi darba valsts iestādē. Viņi par tādu dzirdēja pirmo reizi. Aizpildīju atlūgumu un atdevu Vinnijam. Kolēgi manu aiziešanu uzņēma ar dalītām jūtam. Ūsainais vienkārši pateica, ka nu būs dirsā. Sveta ar Taņu centās pierunāt, lai neņemu galvā, jo Vinnijs vienkārši esot nedaudz galvā sists/ dirsa p.... Izrādās viņš šad un tad esot arī palaidis rokas pret Svetu, bet tādēļ vien jau viņa neies projām no darba. Un saprotam bija vēl moikas meitenes, kuras mani apsveica ar pareizo izvēli, viņas pašas drīz iešot projām, jo neba nu ies te vasarā dirsu plēst pušu( gaisa temperatūra vasarā nodaļā mēdz sasniegt 38-40 grādus). Vēlāk gan Vinnijs padalījās, ka tās meitenes esot dzērājas, un labi vien ir, ka viņu nebūšot.
Tad pienāca Le grande finale ka saka mūsu brāļi franči. Pa nedēļa nogali biju saaukstējies( nekas nopietns, tikai reizēm asiņo deguns un no rītiem gribas izvemtiesm). No rīta ieradis darba sasveicinos ar kolēģiem un dodos ekspedīcija. Kārtīgi, rūpīgi, apzinīgi izpildu savu darbu un dodos atpakaļ uz nodaļu. Nodaļā man prāta iešaujas, manuprāt diezgan laba, doma- eu, es taču esmu slimnīcā, aiziešu pie ārsta. Aizeju līdz Vinnijam pateikt, ka aizčāpošu pie Vinnija pateikt, ka aiziešu līdz ārstam, lai man izraksta kādas zāles. Vinnijs man patausta pieri, pasaka, ka man ir 36,7 un sāk savu pēdējo lekciju.
-Kā tu domā nodzīvot savu dzīvi, ja esi tik bezatbildīgs(ā, es laikam nedrīkstēju nākt uz darbu apaukstējies). Tu zini, tu vari vispār vairs nenākt, atlūgumu jau esi uzrakstījis( paga, ko?). Tu zini, es runāju ar tavas skolas priesteri Ginteru(kas tas tāds), kurš tevi ļoti labi pazīst (uuuun?) Tu zini, ka viltus pazemība šeit nav vajadzīga( paga, man liekas, mēs runājam par to priesterī, ne?). CEnšos iebilst ka tur manos laikos neviena Gintera nebija, bet saņēmu atbildi, ka tagad ir. Un turpinas iesāktais tektst, viltus pazemoties tu vari mājās (still, ko?). Es tiešam ceru, ka šo, smagi nākušo mācību tu iegaumēsi( par ko pie velna tu runā) un izdarīsi secinājumus. Atnāc maija nokārtot papīrus un līdz tam esi brīvs (weeeee). To izdvesis viņš aiziet tāluma atstājot mani nedaudz apmulsušu un izbrīnītu. Mūsu sarunas laika es tā arī nespēju neko pateikt, jutos pārāk samulsis par dzirdēto. Tiešām, bija sajūta, ka vismaz viens no mums nesaprot ko runā, un man šķiet, ka tas nebiju es.
Tā nu beidzās Jūsu pazemīgā stāstītāja gaitas slimnīcā( nosaukumu neminu, cenšoties saglabāt cieņu pret iestādi).
Bonusa aina. Pelēcis ir knapi izgājis pa nodaļas durvīm, kad viņu aptur viens no TOX nodaļas darbiniekiem un prasa, vai pelēcis nezina kādu puisi, kurš gribētu nākt strādāt uz viņa nodaļu. Viņš iet projām no darba, bet nodaļā ir vajadzīgs sagādes daļas vadītājs. Smieklīgi, ka Pelēcis atlaists nevar pavadīt pat dažas minūtes, kad viņam jau piedāvā jaunu darbu. Diemžēl šoreiz atturēšos no darba slimnīcā.
+ ekstra bonusa aina. Mana nodaļa ir labākā valstī. Manas nodaļas 21 darbinieks ir 21 labākais darbinieks no 2258 šī darba veicējiem valstī.(es esmu 20. :D )
