Laimes laterna

Viena no manām nedaudzajām pozitīvajām īpašībām ir tā, ka es zinu mazzināmas vietas. Šodien es jums pastāstīšu par vienu no tām, par "Laimes laternu".

Laimes laternai es uzdūros pavisam nejauši, jo viens no maniem mīļākajiem laika pavadīšanas veidiem ir staigāšana pa mazajām, līkajām vecpilsētas ieliņām. Savādi, bet no visiem rīdziniekiem ar kuriem es runāju par šo objektu, tikai viens bija par to dzirdējis, un arī tad tikai tādēļ, ka mēdz piepelnīties kā gids. Un savā ziņā tas ir skumji- tūristi no Rīgas aizbrauc par to zinot vairāk kā zina paši rīdzinieki.
Tātad, jūsu uzmanībai leģenda par Laimes laternu

Reiz senos laikos Rīgas pilsētā dzīvoja prasmīgs kalējs, sauksim viņu par Kārli. Lai arī Kārlis bija prasmīgs meistars visā, sākot no vārtu enģēm un beidzot ar lemešiem, vislielāko slavu viņam atnesa laternas. Redziet, būdams labs cilvēks, Kārlis mēdza kalt skaistas laternas, kuras izvietoja tumšajās Rīgas ieliņās, lai naksnīgie gājēji varētu laimīgi nokļūt mājas, nebaidoties par savu jostu* vai dzīvību. Naksnīgie gājēji saprotams novērtēja pilsētvides attīstību un teica Kārli ka labu cilvēku, un varenu sava aroda meistaru. Tomēr viss nebija tik jauki ka varētu vēlēties, un Kārlis sāka palikt nedaudz depresīvs. Kāda gan jēga tikt slavētam kā meistaram, ja man nav neviena ar ko dalīties priekā? Un tā skumju māktais Kārlis lēnam atsvešinājās no sava aroda. Bet tad kādu nakti viņam sapnī parādījās vectēvs.
-Kārlīt, manu puisīt, kas noticis? Tu izskaties tik nelaimīgs!
-Ak vectēv, ka lai es izskatos laimīgs, ja esmu vientuļš kā sētas miets. Es palīdzu cilvēkiem un daru labus darbus, taču es neesmu laimīgs.
-Kārlīt Kārlīt, tu tiesām esi vel bērns. Vai tad tu nezini, ka katrs ir pats savas laimes kalējs? Padomā par to, kas tev nes visvairāk prieka, un veido savu laimi pats!
Kārlis apdomājās un saprata, ka vislielāko prieku viņam sagādā viņa kaltās laternas, kas nes gaismu un drošību naksnīgajiem gājējiem. Tā nu sasparojies Kārlis ķērās pie darba un izkala milzīgu putnu, kurš uz savas muguras nesa lielu laternu. Saprotams tik lielu laternu nevar piekārt tik viegli kā Ziemassvētku mantiņu eglītē. Neredzētās laternas piekāršana un iedegšana protams savāca ap sevi pūli. Un lūk, iededzis laternu un nokāpis no trepēm Kārlis sanākušo cilvēku vidū iepazinās ar skaistu jaunavu, sauksim viņu par Annu. Drīz pēc tam Kārlis un Anna apprecējās, un dzīvoja ilgi un laimīgi plaša bērnu pulciņa ieskauti. Cilvēki runa, ka ja tu nostājies laternas mestajā gaismā, tad tu atradīsi savu laimi. Tāda arī ir leģenda par Laimes laternu

Diemžēl mūsdienās redzama laterna nav oriģināls. Šobrīd redzamo latternu kopā ar mākslinieci Ievu Liepiņu un kalējiem Jevgēniju Mihaiļuku un Juri Basinski veidojis bērnu un pieaugušo pasaku rakstnieks Vladimirs Gojs.

Pēdējos gados rīdzinieki un pilsētas viesi bija ieslīguši materiālajā pasaulē, tās problēmās un mūžīgā nevaļā, bet aizmirsuši par to, ka patiesu laimi nevar sniegt ne nauda, ne kāda cita taustāma bagātība.

Video no laterna atklāšanas svētkiem.

Laternu var apskatīt

Skatīt lielāku karti
* kādu laiku modē bija jostas ar kabatām, kuras savukārt pildīja maka funkciju.

Maniem dārgajiem lasītājiem!

Esiet sveicināti šai tumšajā pavasara vakarā! Ir pagājis krietns laiks, jau gandrīz gads, kopš mana pēdējā ieraksta. Šis gads ir bijis raibs. Esmu izmēģinājis savu spalvu kino blogošanā, kļuvis par veģetārieti, un atkal atmetis zāles ēšanu, mēģinājis ar meditāciju pārtikt no saules gaismas, nedaudz pašaudījies ar loku. Esmu vicinājis savas vājās rociņas militāra tipa treniņos un vēlāk kā cūka pierijies Maķītī. Esmu ticis izsaukts uz policiju kā liecinieks izvarošanas lietā, un teju vai kļuvis līdzvainīgs pornogrāfisku materiālu uzņemšanā un izplatīšanā (tīrais pārpratums brāļi un māsas). Teju teju vai nekļuvu dabas zinību skolotāju un iedzīvojos depresijā....un izdzīvojos no viņas laukā.
Jā, garš un raibs ir bijis šis gads, daudz kas ir mainījies. Šobrīd es esmu kādas piejūras pilsētas departamenta drošības darbinieks. Brīvo laiku es lielākoties pavadu ar draudzeni (tik tiešām ir noticis brīnums, un ir atradies cilvēks, kas spēj mani paciest ilgstoši), slēpņojot, vai arī trenažieru zālē. Attiecībā uz pēdējo punktu, šķiet man ir izdevies pārvarēt savu dabisko tieksmi būt slinkam lopam, un es beidzot esmu sācis ko darīt sevis labā...pat ar zināmiem rezultātiem.
Iemesls kādēļ atgriezos- jūs jautāsiet. Bija cilvēki, kuri man atgādināja par šo vietu. Protams teikšu viņiem paldies, bet īstā pateicība pienākas divām savstarpēji nepazīstamam ģeogrāfijas un dabas zinātņu studentēm, kuras atvēra manas acis attiecībā uz to, ko es varu darīt. Kā arī manai draudzenei protams. Viņas kulinārie eksperiment man lieliski parādīja to, cik svarīgi ir turpināt tiekties uz priekšu un iepazīt jaunus apvāršņus.
Es vēlos pateikt arī jums, mani lasītāji, lielu paldies, jo jūs mani patīkami pārsteidzāt. Tiešām liels bija mans pārsteigums atklājot, ka prombūtnes laikā mans blogs ir apskatīts teju deviņsimt reižu, kopējam apmeklējumu skaitam pārsniedzot tūkstoš apmeklējumus. Paldies!. Centīšos darīt visu iespējamo lai šo skaitli produktīvi palielinātu. Mazais mērķis ir līdz nākošā gada janvārim sasniegt trīstūkstoš lasījumu skaitu (esošie ieraksti ir īslaicīgi izņemti, ar mērķi caurskatīt un pilnveidot to saturu).
Ar cieņu un cerot, ka būsiet ar mani arī turpmāk jūsu
Emīls Stefans, arī zināms kā Pelēcis.